Astoņas nedēļas, divdesmit cilvēki un divdesmit dažādas AI sistēmas

Kas tas vispār ir

Astoņas nedēļas. Divdesmit cilvēki. Katram savs bizness, sava valsts, savs tehniskais līmenis. Uzdevums vienam un visiem: uzbūvēt sev otro smadzeni. AI sistēmu, kas zina Tavu kontekstu un strādā Tavā labā katru dienu, nevis vienreiz, kad Tu atceries atvērt čatu.

Es tajā esmu divās lomās. Es to vadu un mācu. Un vienlaikus būvēju pats savējo, tajā pašā ritmā, ar tiem pašiem termiņiem. Tas nebija komforta lēmums, bet tas bija pareizais. Cilvēks, kurš māca būvēt un pats nebūvē, to ļoti ātri nodod ar balsi.

Ko cilvēki tiešām būvē

Šis mani pārsteidza visvairāk. Es gaidīju divdesmit variācijas par vienu tēmu. Sanāca divdesmit dažādas sistēmas.

Viens uzstādīja savu smadzeni uz mājas servera un tur tur projektu vadlīnijas, klientu profilus un atskaites, kas agrāk dzīvoja piecās dažādās vietās. Cits paņēma vairāku gadu podkāsta arhīvu un pārvērta to par sakārtotu zināšanu bāzi, no kuras tagad aug pārdošanas materiāli. Vēl viens uzbūvēja prasmi, kas no tabulas uztaisa prezentāciju darba devēja veidnē, un ierakstīja tajā aizliegumu izskaistināt datus plus atsevišķu pārbaudi katram skaitlim. Kāds savienoja anketu, kas noskaidro, vai uzņēmums kvalificējas finansējumam, ar sistēmu, kura šo anketu pati pārbūvē pēc atsauksmēm. Vēl viens uzbūvēja veselības uzraugu, kas viņam pats uzraksta, kad kaut kas nokrīt.

Es pa to laiku uzbūvēju lapu, kurā dzīvo mani treniņu un veselības dati, ziņu plūsmu, ko sistēma man salasa katru rītu, reklāmu kontu, kuru varu vadīt caur aģentu, un vienu pilnīgi nevajadzīgu lietu: makšķerēšanas rezultātu lapu, ko uztaisīju, runājot balss ziņas, braucot ar auto. Tā nevajadzīgā izrādījās vislabākais treniņš.

Neviens no šiem cilvēkiem nav programmētājs pēc profesijas. Vairums ir uzņēmēji, konsultanti un eksperti ar savu praksi.

Vērtīgākā daļa nebija metode

Metodi es zināju jau iepriekš. Failu struktūra, konteksts, prasmes, rīki. Par to varēju izlasīt, un izlasīju.

Bet lūk, kas notika praksē. Kad Tu zini, ka piektdien būs saruna un kāds prasīs, ko esi uzbūvējis šonedēļ, Tu ceturtdienas vakarā apsēdies un uzbūvē. Ne tāpēc, ka esi disciplinēts. Tāpēc, ka negribi sēdēt tajā sarunā un teikt, ka nekā nav.

Tā ir visa būtība. Nevis motivācija, bet regulārs ārējs skatiens.

Sistēmu neuzbūvē tas, kurš zina, kā to darīt. To uzbūvē tas, kuram nākamajā piektdienā par to jāatskaitās.

Divdesmit dažādi ceļi, viens princips

Otrais, ko negaidīju. Cilvēki lietoja dažādus rīkus. Daļa gāja pa to ceļu, ko mācījām. Divi no spēcīgākajiem uzbūvēja visu pilnīgi citādi, ar citiem instrumentiem, un rezultāts nebija sliktāks.

Sākumā man tas šķita kā problēma. Tad sapratu, ka tas ir pierādījums. Ja princips ir pareizs, tas strādā ar dažādiem rīkiem. Ja princips ir nepareizs, neglābj neviens rīks.

Princips ir vienkāršs. Tavs konteksts pieder Tev, un tas dzīvo Tavos failos. Rīki mainās ik pēc pusgada. Konteksts paliek.

Tieši tāpēc grupa mācījās ātrāk nekā jebkurš viens atsevišķi. Cilvēks, kurš gāja pa citu ceļu, atgriezās ar atradumu, kas noderēja visiem pārējiem. Divdesmit paralēli eksperimenti nedēļā pret vienu, ko vari izdarīt pats.

Kur cilvēki apstājas

Šeit ir godīgā daļa, bez kuras šis raksts būtu reklāma.

Ne visiem izdevās. Un atšķirība nebija tehniskajās spējās. Vairāki cilvēki, kas tehniski ir stiprāki par mani, apstājās agrāk.

Viens dalībnieks to formulēja precīzāk, nekā es būtu spējis. Viņš pateica aptuveni tā: es uzbūvēju otro smadzeni, kad sākām, un kopš tā laika neesmu pie tās atgriezies. Ko man tagad darīt?

Tas nav viņa jautājums. Tas ir visas grupas jautājums un, manuprāt, visas šīs nozares jautājums.

Uzbūvēt izdodas daudziem. Uzbūvēt šodien ir viegli. Grūtais ir atgriezties rīt no rīta, kad neviens neskatās un neviena termiņa nav.

Atbilde nav lielāka disciplīna. Atbilde ir viens ikdienas rituāls, kas sistēmu ievelk dienā. Man tas ir rīta ziņa, kura atnāk pati un pasaka, kas šodien ir svarīgākais. Es to neatveru, tā atnāk pie manis. Sistēma, kurai jāatceras piezvanīt, nedzīvo.

Trīs lietas, ko vari paņemt bez grupas

1. Atrodi vienu cilvēku, kuram reizi nedēļā jāsaka, ko esi izdarījis. Ne mentoru, ne treneri. Vienu cilvēku, kurš būvē kaut ko savu un kuram Tu esi tikpat vajadzīgs. Piecpadsmit minūtes nedēļā ir pietiekami.

2. Sāc ar to, kas Tev tiešām traucē šonedēļ. Ne ar arhitektūru. Ar vienu reālu, kaitinošu, atkārtojošos darbu. Pirmā lieta, ko uzbūvēsi, būs neglīta, un tā tam jābūt.

3. Ieliec vienu rituālu, pirms būvē otro funkciju. Viena diena, viens laiks, viena vieta, kur sistēma Tev pati kaut ko pasaka. Bez tā Tev būs ļoti gudra mape, kuru Tu neatvērsi.

Kur es esmu tagad

Mana sistēma nav pabeigta un nekad nebūs. Tā ir dzīva, es to lietoju katru dienu, un tieši tāpēc tā mainās katru nedēļu.

Bet lielākais, ko šīs nedēļas man deva, nav funkcijas. Tas ir apstiprinājums, ka virziens ir pareizs, un divdesmit cilvēku loks, kurš būvē to pašu, katrs savā veidā. Kad redzi, kā kāds pilnīgi citā nozarē atrisina to, ar ko Tu cīnies trešo nedēļu, tas ir vērtīgāk par jebkuru video.

Ja Tu domā par savu AI sistēmu un nezini, no kura gala sākt, sākums nav rīks. Sākums ir konteksts un viens cilvēks, kuram par to jāatskaitās.

Egils Boitmanis ir biznesa konsultants uzņēmējiem un ekspertiem ar 20+ gadu pieredzi biznesā, digitālajā mārketingā, apmācībās un praktiskā AI izmantošanā. Infinitum 8 līdzdibinātājs, Google Certified Trainer un vada praktiskas AI un Lovable darbnīcas komandām.